Dace Indrika saņem Jelgavas pilsētas augstāko apbalvojumu – Goda rakstu

Dace Indrika saņem Jelgavas pilsētas augstāko apbalvojumu – Goda rakstu

Mēs, Kultūras un mākslas centrs “Nātre” no sirds lepojamies, ka Latvijas 102. dzimšanas dienā mūsu organizācijas dibinātāja un vadītāja Dace Indrika saņem Jelgavas pilsētas augstāko apbalvojumu – Goda rakstu –  par aktīvu radošu darbību un jaunatnes izglītošanu Jelgavas pilsētā.

Šis gads paliks mūsu atmiņās kā vēsturisks nebeidzamu notikumu un ārkārtējo situāciju dēļ, tomēr šis apbalvojums ir viens varens notikums, par ko mēs no sirds priecājamies un lepojamies! Aicinām iepazīties ar Daces Indrikas, KMC “Nātre” valdes priekšsēdētājas pilnu interviju “Jelgavas pilsētai”, saņemot apbalvojumu mirkli pirms Latvijas dzimšanas dienas.

Kāds ir tavs lielākais devums/ pienesums pilsētai?

Šis ir ļoti labs jautājums! Manuprāt, uz to vajadzētu atbildēt pilsētai, kas tai bijis nozīmīgs, piešķirot man šo augsto novērtējumu.:)

Domāju, ka ikkatrs jelgavnieks, kurš dzīvo mūsu pilsētā, kurš deklarējas, maksā nodokļus, stādā, audzina bērnus un nav šo pilsētu iemainījis pret citu dzīvesvietu vai pat valsti, ir pienesums pilsētai. Jo vairāk –  tie cilvēki, kuri veic milzīgu savu garīgo ieguldījumu un strādā vairāk nekā prasīts, vairāk nekā paši no sevis vai no citiem sagaida. Tie, kuri gluži  citādi neprot! Visiem tiem maniem draugiem, kolēģiem, kuru sirdis deg par kādu jautājumu, viņi dara, lai ko mainītu, būtu jāpiešķir ordenis! Mēs vienkārši par visiem nezinām, taču man ir neizsakāmi laimējies, ka manā dzīvē tādu ir daudz. Viņi iedvesmo mani pašu un es ļoti vēlētos, lai arī viņu stāstus reiz izstāstītu … Un mana mīļā “Nātre” un katrs jaunietis, kolēģis, draugs, kas tajā darbojas, ir pelnījis daļiņu no šī apbalvojuma. Lai īstenotu idejas, ir svarīgi cilvēki, komanda un liela savstarpēja mīlestība, uzticēšanās.

Bet, protams, ir brīži, par kuriem jūtos ļoti gandarīta. Ārkārtīgi grūti pateikt, kas no tiem ir lielāks devums. Varbūt daži ir pilsētai tiešā veidā redzamāki, citi mazāk. Visi mani darbi un izvēles, kā arī pasākumi, kultūras vai mākslas, vai gluži citi notikumi, kuru veidošanā esmu piedalījusies  vai radījusi kopā ar  “Kultūras un mākslas centru “Nātre”, ir bijuši ar pievienoto vērtību un vērsti, lai mudinātu domāt, vērtēt, atklātu jaunus formātus pasākumiem vai vismaz skatupunktiem. Esam strādājuši ar visdažādākajām mērķa grupām – bērniem, jauniešiem, senioriem, uzņēmumiem, pašvaldībām,utt. radījuši saturu, organizējuši, dekorējuši.

Piemēram, gadu pirms dibinājām KMC Nātri, mēs ar labāko draudzeni noorganizējām pilsētā mākslas simpoziju “AIZspriedums”. Tad pirmo reizi mūsu pilsētā autobusu pieturās un tirdzniecības centros stāvēja “dzīvās skulptūras”. Joprojām tās ir liels retums. Rīgā nereti redzams tāds sudraba vīriņš. Tad klubā “Četri Balti Krekli” pirmo reizi uzstājās elektroniskās mūzikas grupa, dejoja puisis – vēderdejotājs augstpapēžu kurpēs un notika dažādas mākslas performances. Mēs šīs idejas atvedām no neskaitāmiem mākslas projektiem ārzemēs. Toreiz pasākumā iesaistījām pašvaldības iestādes, skolas, modes namu un daudzas iestādes un biedrības, jo mums bija svarīgi, lai visi iesaistās un dara kaut ko kopā, nevis sadala pilsētu sektoros un tēmās. Koša pilsēta taču padara laimīgāku ikvienu! Nezinu, vai kas līdzīgs laikmetīgās mākslas laukā šeit ir atkārtos.

Tāda dažādu žanru un notikumu miksēšana, šķietami nesavienojamu lietu salikšana kopā ir turpinājusies visu laiku. Nu jau 12 gadus kopā ar “Nātri”, kā arī  individuāli realizējot dažādas ieceres un pojektus kopā ar citām iestādēm, pilsētām, kuros esmu tikusi pieaicināta.

Vislielākais devums pilsētai ir katrs cilvēks!

Tāpēc man vienmēr ir fascinējuši cilvēkstāsti un notikumi, kas kaut ko sasnieguši un mainījuši. Tāpēc esmu lasījusi izcilu personību biogrāfijas, skatījusies filmas, devusies uz sarunām un iedvesmojusies no tām. Tāpēc 2015. gadā uzsāku foto projektu  “Mēs Jelgavā un pasaulē” un apkopoju informāciju par izciliem jelgavniekiem, kuri sniedz milzu pienesumu mūsu pilsētai, Latvijai un pasaulei. Reizēm pat strādājot vienā darbības  “lauciņā”, dzīvojot uz vienas ielas, viens otru nepazīstam. Tāpēc šādi projekti ir svarīgi, lai iepazītu cits citu. Mūsu cilvēki ir šī brīža, pilsētas vēstures veidotāji ,tāpēc ir svarīgi šos stāstus izstāstīt. Izstādi Jelgavas pilī vien apmeklēja 20 000 cilvēku. “Nātres” pūra lādē joprojām glabājas jelgavnieku un organizāciju iesūtītie stāsti grāmatai, kas bija domāta latviešu un angļu valodā. Ļ oti žēl, ka pilsētas pašvaldībai nebija līdzekļu, lai to īstenotu, tomēr vēl ceru, ka reiz tas notiks.

Kopā ar “Nātre” jauniešiem 7 gadus organizējām sarunu ciklu “Cepums ar Slavenību” ar mērķi iepazīt dažādu profesiju slavenības Latvijā. Jauniešiem tika radīta iespēja neformālā gaisotnē pie tējas tases un kraukšķīgiem cepumiem satikt mūziķus, aktierus, sportistus, žurnālistus, pavārus un pašiem uzdot savu jautājumu viesim,  kā arī izdarīt secinājumus, kas ir tie priekšnosacījumi, lai sasniegtu izcilību un savus dzīves mērķus. “Cepums” joprojām ir nepārspēts fenomens Jelgavas pilsētā! Tas bija pirmais un tradīcijām bagātākais sarunu “šovs” Jelgavā, kas, tuklāt, domāts jauniešiem, neatkarīgi no skolas, tautības, vecuma, organizācijas. Norganizēti 35 pasākumi, kas ir teju 6 pasākumi gadā ar tā brīža top slavenību. To izdarīt kopā ar jauniešiem,  7 gadu grumā par ļoti minimālu finansējumu, nav joks. Tomēr augļi ir lieli un kopumā šo pasākumu apmekējuši vairāk nekā 2000 jauniešu.

Es ļoti lepojos, ka mūsu organizācija bija gana drosmīga, atbildot uz aicinājumu radīt mākslas nodarbības cilvēkiem ar pilnībā vai daļēji liegtu redzi. Nu jau kopš 2016. gada mēs sadarbībā ar Latvijas Neredzīgo biedrības Jelgavas teritoriālo organizāciju radām nevien mākslas – gleznošanas, zīmēšanas, bet arī mūzikas nodarbības, esam mazinājuši stereotipus par to, ko var vai nevar personas ar invaliditāti. Šī sadarība galvenokārt ir mainījusi un darījusi redzīgākus mūs pašus. Man prieks, ka mēs ikkatrā projektā mēģinām iziet ārpus rāmjiem, birojiem un telpām. Ja ne procesā, tad ar koncertiem, izstādēm gan! Jo tikai personiska pieredze un  stāsts var kaut ko izmainīt.

Tā kā man vienmēr ir patikusi mode, vēsture, krāsas un simboli, tad esmu arī ļoti gandarīta par kādu pētījumu. Absolvēt maģistrantūru LPU RARZI, izvēlējos traki sarežģītu – „Ornati Latvijā: Romas katoļu Baznīcas liturģisko tērpu teoloģiskā un simboliskā nozīme un pastorālā funkcija”. Un zināt ko? Šis joprojām ir vienīgais šāda veida pētījums par Katoļu baznīcas liturģiskajiem tērpiem, krāsu un simbolU nozīmi, ietekmi uz laikmetīgo modi un to pielietojumu muzejpedagoģijā, ir vienīgais zinātniskais materiāls, kas  šobrīd ir izlasāms latviešu valodā.  Šo darbu vēl pirms tā publicēšanas vēlējās izlasīt tik daudz cilvēku un lekcijas ir noklausījusies tik plaša spektra publika! Cik gan bieži kāds grib izlasīt bakalaura vai maģistra darbu? Manu grib! Tieši tas mani arī aizveda pētījumos ārpus Latvijas robežām.

Un vēl, mana sirds deg par sociālo uzņēmējdarbību Latvijā. Tas ir uzņēmējdarbības virziens, kas, kā mēs smejam, saved kopā Māti Terēzi un biznesa haizivi Ričardu Brensonu. Pagājušajā gadā tiku nominēta no ASV vēstniecības Latvijā pārstāvēt Latviju, Latvijas sociālās uzņēmējdarbības asociāciju un KMC Nātri ASV starp 24 pasaules valstu pārstāvjiem. Biju vienīgā latviete, viena no 6 jaunajiem līderiem Eiropā … un šī pieredze bija neaizmirstama. To, ko tur uzzināju, ar prieku stāstu savās lekcijās un pasākumos Latvijā, arī mūsu pilsētā.

Manī kā cilvēkā, kurā sadzīvo mākslinieks, pētnieks, stāstnieks, pedagogs un piedzīvojumu meklētājs, ir liela vēlme savest kopā dažādos un dalīties pieredzē. Dalīšanās bagātina un vairo labo, vairo prieku! Manuprāt, arī tas ir milzu devums, vai tad ne?

Cik, tavuprāt, Jelgava ir atvērta radošām aktivitātēm un cilvēkiem?

Manuprāt, formāli pilsēta ir atvērta, bet praktiski tai vēl ir kur augt un attīstīties. Kad dažus gadus atpakaļ pēc dzīves galvaspilsētā un studijām ārpus Latvijas – Čehijā, Norvēģijā,  atkal atgriezos mājās, lai aktīvāk darbotos savā organizācijā, kā arī stādātu, man likās prātam neaptverama tā lielā baiļu sajūta no sadarbības, nemitīgā konkurences izjūta. Bet tādas jau patiesībā nav! Kaut vai jauniešu “lauciņā”. Pašvaldībai ir savi mērķi un funkcijas, organizācijām, skolām –  citas. Jā, abās pusēs ir jaunieši, tomēr metodes un pieejamie “ieroči” katriem ir citi.  Un tad par tiem pašiem 10 aktīvajiem jauniešiem sacenšas visi un mēģina kaut kur iesaistīt. Bet reizēm jaunietis ir tāds “ceļotājs” un “piedzīvojumu” meklētājs! Viņam negribas vienu nometnes vietu. Viņam gribas “stopot” apkārt un krāt jaunu pieredzi dažādās vietās. Tāpēc man šķiet, ka vienmēr jāatrod, kas ir atšķirīgais, kas papildina jomu, un rada kopsaucēju, nevis šķeļ. Protams, ir jārada vide, kurā jaunietim patīk būt. Nevis formāli, bet pa īstam.

Arī kultūrā. Jelgavā ir tik daudz radošu prātu! Te darbojas kolosālas organizācijas tādas kā BJMK, Zemgales NVO Centrs, u.c. Tām ir milzu pieredze, kas papildina, attīsta pilsētu. Ar tām vajag sadarboties un meklēt iespēju padarīt redzamas jaunās iniciatīvas un, protams, meklēt veidus, kā tās finansiāli atbalstīt. Atzinība, protams, ir lieliska, bet efektīvāk būtu iesaistīt organizācijas un radošos prātus kopīgā darbā laimīgākas jelgavnieku dzīves veidošanā.

Tāpēc man ir liels prieks, ka mēs – “Nātres” saņēmām aicinājumu no Jelgavas pilsētas radīt kopā saturīgus pasākumus bērniem un jauniešiem. Sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas pārvaldi  jau 3 gadus ik mēnesi vasaras mēnešos radījām “Pludmales festiņu”. Nu ir taču forši! Pašvaldībai ir finansējums un vajadzības, bet “Nātre” nāk talkā ar savu pieredzi un  profesionālo komandu, radot ko nebijušu, bet tik vajadzīgu pilsētā  –  kvalitatīvu pasākumu ģimenēm! Pamazām mums pievienojās vēl citas iestādes, pasākuma programma pilnveidojās un kopā mums izdevās lieliski ģimenes svētki! Tādiem ir jānotiek! Tādiem un līdzīgiem notikumiem ir jārod nauda, jo vienam parastam jelgavniekam taču ir gluži vienalga, no kura budzēta vai iestādes nāk finansējums, idejas. Svarīgs ir viens –  tas laimīgais cilvēks, mūsu pašu jelgavnieks un mazais pilsētas patriots

Kuros brīžos tev ir lielākais gandarījums par paveikto?

Oooo! Ja godīgi, ikkatrā pasākumā! Man vienmēr ir bijis svarīgi radīt ko nebijušu, skaistu labā atmosfērā, brīnišķīgā kvalitātē un ar prieku. Mēs, kultūras un mākslas pasākumu veidotāji, producenti esam tādi kā “prieka pārdevēji”. Būdams ar skābu ģīmi un nelaimīgs, cilvēks taču nevar “pārdot” prieku citam! Tad ir jāiet uz citu industriju. Tāpēc, vislielākais gandarījums ir, kad pēc kādiem svētkiem, pasākumiem, lekcijām, tikšanām cilvēki saka tik vienkārši, bet no sirds – “PALDIES” un vēl labāk – vaicā, kad tiksimies atkal un saka, ka pasākums viņus iedvesmojis. Tāpat, tad, kad pēc tik daudziem skolas gadiem, satiekot savus J4V skolotājus, varam padzert kafiju, apkampties, sazvanīties. Tad šķiet  – kaut ko skola tev un tu skolai esi devis labu. Kad pēc pēdējā “Cepums ar Slavenību” jeb Grand Finale pasākuma ar Renāru Kauperu man atraksta jaunieši un jautā, kad mēs rīkosim pasākumus, jo kādam šis, kā izrādās, ir bijis pirmais “Cepums”, tu saproti, ka ir nomainījusies jauna paaudze, ko vari iedvesmot, vedināt domāt, analizēt. Kad “vecie” jaunieši no kādreizējā Jundas “Jauniešu kluba”, kuru vadīju, un arī “Nātrīši” atraksta tik neizsakāmi skaistas īsziņas, uzdāvina citronkoku un saka, ka atbraukuši apskatīt izstādi, kad viņi atnāk pie manis ciemos Rīgā vai Jelgavā, tad saprotu, ka kaut kas ir izdarīts ļoti cilvēcisks, kaut kas labs. Šobrīd  tā vienkāršība, būšana kopā, vienkāršā cilvēcība ir kļuvusi par tādu kā “ekstru”. Kad radu tādus pasākumus kā, piemēram, “Kriminālā ekselence ēdnīcā” (kas bija pilnīgi traks plāns – pirmo reizi 45 gados Laukehnikas ēdnīcā radīt publisku pasākumu!) ataicinu, tā teikt, “Rīgas kungus” Jelgavā uz kotletēm, stāstiem un kino, un tad saņemu sudraba medaļu par labāko nestandara pasākumu Latvijā – tas ir vareni! Jo tas apliecina, ka daru kvaliatīvi, ka trakām idejām ir jābūt un ka neviens cits par šo nebija iedomājies. Tik vienkārši!

Un, protams, arī šī balva! Nu ne jau tikai diploms vien (tas taču ir tik vien kā kartona gabaliņš!), bet tas svars un nozīmība, ko tas nes, ir tomēr patīkami. Priecājos, ka šajā intervijā varu brīvi runāt par to, ko domāju, kā jūtos, un šo nodrukās avīzē! Lieliski!

Kas ir tas, ko vēl tu gribētu izdarīt?

Līdz kādiem 26 gadiem man bija milzu plāni un es diezgan skaidri varēju pastāstīt, ko gribu darīt, kur studēt, kurp aizdoties. Bet šobrīd esmu sapratusi, ka visaizraujošākais ir ļauties plūdumam. Nu ne jau tā bezmērķīgi, bez jebkāda plāna, bet tomēr … Esmu  piedzīvojusi brīžus, kad, esot zināmā nulles punktā un apzinoties  savu šķietamo bezpēcību un ierobežotību, notiek mani lielākie dzīves notikumi. Tad varu vien izbrīnā noelsties;”Paldies, Dievs! Paldies, Dievs! Šo nudien nebūtu pati izdomājusi, iepānojusi!”. Tā esmu piedzīvojusi tiešām aizraujošas un brīnumainas lietas – pabijusi neaizmirstamos ceļojumos un satikusi leģendāras personības, par kurām varētu vien lasīt grāmatās, žurnālos. Bet es esmu viņus satikusi! Tāpēc esmu pārliecināta, ka ikkatra diena jādzīvo, darot labu, vadoties pēc savas dzīves kompasa un no sirds jāmīl tuvākie. Tad arī tas lieliskais “neplānotais brīnums” atnāks .. Bet varbūt arī tā ir kāda īpaša balva, par manām izvēlēm, sirds degsmi un smago darbu!?

Tāpēc… ko gan vēl es gribētu izdarīt?

Es ļoti gribētu atsākt kino vakarus Lauktehnikas ēdnīcā! Laiks rādīs. Es ļoti gibētu radīt vietu, kur manas idejas dzīvo. Un vēl es noteikti  gribētu uzrakstīt grāmatas par izciliem jelgavniekiem, par modes vēsturi un saviem neticamajiem piedzīvojumiem.

Kā tu redzi Jelgavas pilsētu? Varbūt tajā būtu kas maināms?

Es ļoti gribētu, ka pilsēta kļūtu atvērtāka sadarbībai. Lai mazliet mainītos tās uzvere, lai pisētas pārvaldē strādātu jauni profesionāļi ar pasaules elpu. Nav gluži tā, ka ārpusē ir labāk. Tāpēc jopojām neesmu pametusi Latviju, tomēr ceļojot un esot ārpus ierastā, ārpus “kastes”, daudz skaidrāk var saredzēt to, ko vajadzētu un būtu iespējams mainīt. Ja reiz saicinātu uz tādu mazo pilsētas svētku forumu dažādus jaunos un ne tikai, talantīgos, izcilos, kuri tādās kā mini prāta spēlēs izteiktu savu redzējumu par savu mīļo pilsētu, esmu pārliecināta, ka rastos ideju jūra! Es ļoti gribētu, ka tiktu meklētas iespējas, kā sadarboties daudz plašāk, daudz jaudīgāk. Ne tikai ar iestādēm, bet arī ar individuālajiem spēlētājiem, organizācijām. Lai vairāk riskētu.  Lai vairāk domātu nevis, kāpēc kaut ko nevaram realizēt, attīstīt, ka kaut kas varētu nebūt realizējams tik viegli ātri, bet kā šo veiksmīgāk īstenot kopā. Kāpēc gan ir pilsētas, kur ideju virzīšana buksē, bet ir tādas vietas, it kā “nekurienē”, kurp pārceļas ģimenes ar bērniem, cilvēki maina visu, lai dzīvotu tieši tur? Jo šajās vietās ir jauna domāšana, tur veidojas jauni formāti, aktivitāšu centri, skolas. Arī mūsu pilsētā  ir nomales, kur dzīvo cilvēki, un ir iespējams tās attīstīt par šarmantām kultūras vietiņām, pērlēm, kas padarītu pilsētu mazāk “sterilu”, toties – pārsteidzošāku, tūristiem un jauniešiem interesantāku. Tādi ir pasaules piemēri. Ienesot kultūru nomalēs, uzlabojas estētika, mazinās dažādi negatīvi efekti vetējā sabiedrībā un attīsās ekonomika. Tuklāt tieši šīs vietas kļust par tūristu, alternatīvo kulturu meklētāju galamērķiem. Jo mēs taču veidojam rītdienu – jaunā šodiena vakarā būs izgaisusi. Nav ko tajā kavēties.

Tavs novēlējums Jelgavas pilsētai, jelgavniekiem.

Es teiktu tā: ir labi domāt par ēkām, tiltiem, ceļiem…. Tomēr, kam tas viss, ja nav cilvēka, kas to lieto?
Vēlos, lai Jelgavā piedzimtu daudz bērnu, izaugtu brīnišķīgi jaunieši un mūsu pilsētu par savām mājām sauktu daudzi izcili prāti!
Lai pilsētas izaugsmi veidotu ne vien ķieģelīši un cipari, bet, lai tiktu investēts ģimenēs, mūsu pašu cilvēkos!

 

 

Ar Daci Indriku sarunājās Ritma Gaidamoviča.

© Ivars Veiliņš, fotogrāfs

 

 

Saites uz papildus avotiem:

Pasniedz Jelgavas augstākos apbalvojumus (FOTO/VIDEO) (Zemgales ziņas)

Pasniedz Jelgavas pilsētas augstākos apbalvojumus (Jelgava.lv)